Trīs dabas takas un iebrist jūrā.

 Kad muzeji, kino un teātri ciet, atliek vien doties ārā un apmeklēt dabas takas. Atkal ņēmām rokās Kurzemes dabas taku katalogu, noskatījām maršrutu un braucām. Pirmo apmeklējām Šlīteres nacionālā parka dabas taku. Bāka ziemas periodā diemžēl ciet. 

   Bet pati taka ir skaista. Stāva nogāze, piesardzīgs kāpiens lejā, un ļoti skaista un baudāma taka. Pat ar interesantām zīmītēm un informāciju par meža iemītniekiem. 

Ja nostājas uz tiltiņa, tad 5 km attālumā, pāri meža galotnēm, var redzēt jūru. 

 Sniegota, brīžam šķēršļota taka, vairāk kā 2 km garumā. Tik iet un baudīt te mežu, te purvāju. Un klusums visapkārt.

  Kad izstaigāta Šlīteres dabas taka, termosā joprojām karsts kakao un somā ķiršu maizītes neapēstas. Meklējam tālāk nākamo trasi. Devāmies uz Kolkas priežu dabas taku. 

   Ir būts, ir iets, bet tas netraucēja izbaudīt taku vēlreiz, kad ziema un sniegs. 

   Jūra bija tik dziļi aizsalusi, ka atļāvāmies droši uzkāpt un aiziet līdz pirmajam sēklim. 

   Pašā Kolkas ragā konstatējām, ka līcis gan šoreiz nav pat necik aizsalusi. Tik ledus gabali gar malu skalojās. 

Skats uz līci.

Skats uz jūras pusi.

  Raga galā mums cilvēku burzma drusku par lielu. Kakao ar joprojām nav izdzerts un maizītes neapēstas, dodamies tālāk.

Pūrciema Baltā kāpa.

  Skaista, sniegota, augšup un lejup, atkal augšup un lejup taka. Ar daudz zvēru pēdām. Īsa. Pat 1 km nav. Bet pietiekoša, lai izbaudītu dabas skaistumu.

   Viena nepilna diena svaiga gaisa, trīs takas atkal atzīmētas mūsu Kurzemes Dabas taku ceļvedī. Kamēr ciet telpu māksla, baudām ārā dabas mākslu.