Ziepes savārītas.

 Ar meitas burtiski savārījām, pareizāk būtu teikt, sakausējām ziepes.

 Ne tīri ideja, bet atkal padarboties ar ziepju krājumiem, pameta Zero Waste raksts FB, kur meitene prasīja vai var sakausēt lietotu ziepju gabaliņus. Kā teikt izmantot maksimāli. Atkomentēju, ka var kausēt. Jo pati to biju darījusi neskaitāmas reizes. Bet bija viens bet. Es kausēju un taisīju ziepes no speciālas kausējamās masas. Nekad to nebiju darījusi no gatavām ziepēm, kas nopērkamas veikalā.
 Salasījām pa māju visus ziepju atlikumus un iekrājumus, un likām kausēt.

 Sapratu, ka tā nevar, kļūda Nr.1. Kā arī ūdens peldē, kļūda Nr.2. Vari kaut 3 dienas stāvēt pie plīts un peldināt, bet tā arī nesakusīs. Vismaz man pacietība zuda jau pēc 20 minūtēm, kad ūdens gribēja kārtējo reizi izkāpt no peldinātā trauka apakšas, un izplūst pa plīts virsmu.

 Visu katliņā pa taisno saliku. Lai neizceptu ziepes, sāku pieliet pa druskai ūdeni klāt. Sajutu, ka ar to būs par maz, un tad jau ar vien vairāk tika liets klāt. Tad tikai sāka pamazam ziepes mīkstināties un šķīst. Sapratu, lai sakausētu ziepes - vispirms jāsarīvē uz rīves visi gabaliņi skaidās, katlā iekšā un ar ūdeni sakausēt. Tā būtu vispareizāk. Bet šos peldinātos ķiļķenus jau vairs rokās nenotūrēt, tāpēc nācās peldināt un kausēt tik tālāk. Un vēl radās ideja, ar kārtīgi daudz ūdens daudzumu savārīt un pagatavot šķidrās ziepes.

 Beigās jau to masu dabūju kaut cik viendabīgu. Pieliku klāt pilienus lavandas ēteriskās eļļas, un piebērām sausos lavandas ziedus. Un te kļūda Nr.3. :D

 Kāpēc kļūda? Ziedi, vai jebkuri citi kaltēti augi paliek nepievilcīgi brūni, zaudē krāsu un paliek melni. Ziepēm jāliek klāt kaltēti augi, kas speciāli apstrādāti, fermentēti tādām lietām, lai nemainītu struktūru un krāsu. Šo faktu biju piemirsusi. Bet mājas apstākļos to nemāku darīt. Izrādās es tik sen nebiju darinājusi ziepes, ka pat papētos vecās lapas, no kurām iepirku ziepju pamatmasas un visu, kas tai piederās, jau sen likvidētas. Viss plūst un mainās. Labi ka ir blogs, kur var apskatīties, kad un kas ir gatavots.

 Bet ziepes sakausējām, sacietinājām. Par cik ar ūdeni tika kausētas, tad saglabājot mitrumu, ziepes vairs nebija tik cietas. Bet tomēr pietiekoši, lai būtu viendabīgā gabalā, kuru var griezt un lietot ikdienā.

 Bet ar ziepēm jau viss neapstājas.

 Ieraudzīju Rimi nocenotas līdz pat 75% no Ziemassvētkiem palikušo pāri - smuki džutas striķi kamolos. Viens kamols ar atlaidi sanāk 50 centi. Un tāds tieši viens kamols man aizgāja uztamborējot dušas cimdu/ švammi. 

 Džutas auklas ir ekoloģiskas no dabiska materiāla, nepūst, ar augstu izturību un ilgmūžīgas. Kas var vēl labāk aizvietot lētās plastmasas uzpūstās švammes, kas kalpo labi ja mēnesi. Tās drīz vien izjūk un sadalās. Un kur tālāk? Atkritumos?

 Var lietot uz rokas kā cimdu vai ieliekot ziepes gabaliņu cimdā - lietot kā švammi. Man, kas veikalā nopērkamās dušas želejas ar naftas pārstrādes produktiem piebāztās vispār nelieto, šis ir ideālākais variants. Var iebērt vannas sāli ar aromātiem, kaltētus augus ielikt. Idejas un iespējas bezgalīgas, lai palutinātu ādu ar tiešām ko labu un nekaitētu apkārtējai videi. Un pēc lietošanas var izmazgāt veļas mašīnā tīras, un lietot atkal.

Čiekuru egle.

Mūsu eglīte - čiekuru eglīte.

 Ja mājās maiss čiekuru un ieraugu labu ideju, ilgi nespēju atturēties no īstenošanas.
Podiņš + ģipsis + truba. Pamatne gatava.

 Ilgi nevarēju izdomāt kā lai konusu uztaisu uz kā čiekurus lipināt. Beigās vienkārši lipināju čiekurus.

 Lipināju daudz. Un ilgi. Viss maiss čiekuru aizgāja. Toties dabūju gatavu.

 Nopūtu zaļu.

 Ar meitu izdekorējām.

 Mūsu eglīte gatava. Liela, smaga, bet skaista. Ceru noderēs vairākiem gadiem. Jo viņa nenobirst un nenokalst. Ir jau protams arī  īstā eglīte ar svecītēm. Tāpēc šogad mums divas eglītes.

 Visiem priecīgus un gaišus Ziemassvētkus.

Jauns raksts, jauns džemperīts.

Pavasaris. Junas iedvesmas.

  Iedvesma jaunam vasarīgam tīkldžemperim.

 Rakstu var pamācīties no šo pirmo un otro video. No kura arī es mācījos, un izzīmēju shēmu.

Pirmā muguras daļa pēc 3x pilnībā izārdīšanas nu beidzot ir gatava. Jāķeras klāt nākošām daļām.

Mana pirmā grāmata!

 Jā, tapa mans pirmais "iespiestais" sējums. Nē, nu gluži jau neesmu sarakstījusi grāmatu, un arī  īstā tipogrāfijā neesmu iespiedusi. Bet, ja mana darbnīca, kur pārstrādāju papīru, kur laistījos ar ūdeņiem, žāvēju, spiedu, griezu, un līmēju papīru, lai taptu klade, piezīmju vai foto albums, tad jā - man ir sava grāmata tapusi.

  Ideja jau tika lolota sen. Sen jau meklēju savu ideju, savu ceļu, savu rokdarbu. Gadu? ... pusgadu? ....  smadzenēs cilāju, apgremoju, meklēju un taustījos. Ne velti pēdējā laikā pārcilāju savu darbnīcu materiālus, šķiroju, un no daudz kā atvadījos.
 Un pēdējā mēnesī atnāca mana ideja pilnībā izdomāta. Mana grāmata. Kad viss bija salikts pa plauktiem, pa etapiem, pa soļiem. Izstudēts un izpētīts. Tad vienā dienā ķēros tam visam klāt. Darbnīca uz brīdi pārtapa galdniecībā. Zāģēju, mērīju, skrūvēju un gatavoju rīkus ar ko strādāt.

  Un pirmais cepums. Pirmā loksne pārstrādātā papīra tapa.

  Dienā, savā dzīvokļa mazajā darbnīcā, varu ap 16 loksnēm uzcept.

  Veidot papīru. Kā man patīk skatīties kā katra loksne top. Kā katra atšķiras no iepriekšējās.

  Un kad papīrs ir žāvēts, presēts, spiests. Var sākt to gatavot grāmatā.

  Vāki pamatā man ies džinsa auduma. Visu otrreizēji izmantojot. Jo pilns plaukts džinsa - bikses, svārki, šorti. Tas ir materiāls ar ko strādāšu turpmāk.

  Un dizains tad top brīvā fantāzijas lidojumā.
Šis ir pirmais. Pirmais variants no daudzām jo daudzām idejām, kas vēl taps.

  Pirmā tapa ar 20 iesietām lapām. Vintidž stilā. Aizsienama.

 Grāmata, klade, albums, dienasgrāmata. Kā nu katrs to vēlas nodēvēt, un izmantot. Grāmata, kas no pirmās līdz pat pēdējai lapai, pilnībā ir otrreizējs materiāls. Var izmantot kā foto albumu, kā piezīmju kladi, kā ideju vācēju, kā dienasgrāmatu.
 Grāmatas, kas pamazām taps vairāk, un tiks dotas tautās.
 Nu ko, esmu savu jaunumu izklāstījusi. Pirmo cepumu atrādījusi kritikai, iešu gatavot nākamos. Tik treptelpā jāsavāc kārtējā kaudze reklāmu. Starp citu mūsu treptelpā nez kāpēc to jau ir trūkums. :D Būs jāpasiro pa kaimiņu podiņiem. Jo papīru vajag daudz. :D

Monster high skola Maritas lellēm.

 Pēc ilgas Maritas pierunāšanas uzsāku šai Monster high skolas gatavošanu. Jo apskatot cenu, cik tāda veikalā maksā - "užas fiļm", taisu labāk pati. Iesāku šo gatavot jūlija beigās. Nu jau tuvojas oktobris, Maritas jubileja, tā kā pēdējais laiks to dabūt "līdz kaut cik" gatavībai.
 Tā nu varu atrādīt, kas man līdz šai dienai (ar lieliem pārtraukumiem, pauzēm, ar lielu domāšanu, ko tālāk darīt) ir tapis.

 Bet iesākās šādi - ar kartonu piegriešanu.

 Tad robotās malas vajadzēja piesegt, darīju to ar papīra līmlenti.

 Un pa virsu ar plāno kartonu.

 Pieliku arī pie darba "lēto darba spēku". Īstenībā paši dīca apkārt, līdz apnikumam - nu kad mēs varēsim ko darīt? Kad varēsim krāsot? Es grib krāsot, nu māmm ...ātrāk ... Kad būs gatavs? Mamm šodien taisīsi tālāk?
Un tādi jautājumi bija jādzirt, tur pat vai, katru dienu.

 Tad tālāk jau turpinājās otrā stāva izbūve.

 Aplīmēšana, krāsošana, piekrāsošana utt.

 Un tāda skola ir jau šodien.

 Tapusi arī pirmā mēbele - ēdnīcai galds ar soliem.
Sakiet, kur lai dabū kārtīgu drāti, ko var viegli locīt, bet tai pašā laikā nav mīksta un tur formu? Vienīgo altenatīvu pa visu Ventspili atradu pie orhideju un puķu plauktiem pārdodamos augu turētāju stienīšus (pirms tam protams apskrienot visus celtniecības materālu veikalus). Viju kopā pa trim, lai būtu kaut cik stingrība.

 Līdz ar to patreiz, kaut cik apmēbelēta ir ēdnīca.

 Un protams mūzikas klase. Vecām, saplīsušām tumbām apgriezu vadus, mikrafons, un lūdzu, Lagūna var sākt uzstāties.

 Bibliotēka gaida savas mēbeles un galdu ar solu. Tikmēr Frenkija uz grīdas pasēdēs un palasīs.

 Pilnīgi tukša ir mācīgu klase, pat durvis vēl nav.

 Bet vismaz ēdnīcā Hīts un Ebija var uzklāt galdu. Sacienāt Venēru, sagaidīt pārējās meitenes un uzsist klaču.

 Kamēr meitenes aprunās notikumus skolā, Hīts var šīs apkalpot.

 Uz doto brīdi padarītais. Tālāk tiks pamazam apmēbelēts. Pie ārējās sienas vēl basketbola grozs jāpieliek. Jo tiek taisīts pamatojoties uz oriģinālu, bet jau ar savu "piešprici".
 Atskatoties uz jau padarīto, varu secināt, mums ir labāks, nekā veikalā nopērkamais - tā vismaz meitēns uzskata. Un labi ar ir, nav jāpērk visu, kas gribas, var takš pakustināt pirkstus un pats ko pagatavot. Un kopā ar bērniem, piedevām. Galvenais, lai manas Makgaivera idejas nostrādā, jo lielāko tiesu uz tādām arī montējas šī ideja. :D