25 septembris 2016

Suvenīru plaukts.

 Varu atrādīt savu kārtējo ideju, kas mitinājās galvā jau sen. Tagad bija iespēja realizēt.


 Sāku ar plaukta atzīmēšanu uz sienas. Ar līmeņrādi. Bērni palīdzēja pat turēt.
 Galvenais būvuzraugs pieskata vai ir precizitāte.


 Uzzīmēju pilsētas siluetu. Kāds nu man uz ātr rok sanāc, tāds būs labs. :D
 Visu kontūru nogruntēju. 


  Tad ar tāfeles krāsu nokrāsoju kontūru.


 Seši caurumi sienā, seši dībeļi, sešas skrūves, trīs plauktu turētāji un plaukts klāt. Un var sākt izkārtot suvenīrus.






  Ir, protams, ne tikai suvenīri. Arī dažādas piemiņas lietiņas un dāvanas.


 Tagad visi suvenīri ar paskaidrojumiem, kas no kurienes ceļojis, vienuviet. Var mainīt izkārtojumu, nodzēst uzrakstīto, pārlikt, pārrakstīt.
Mana oriģinālideja. Nekur nenoskatīju, bet kaut kā pašai ienāca tāds prātā.
Varbūt vēl kādam noder mana ideja. :)

15 septembris 2016

Svētku pasts.

 Kārtējais mācību gads ir klāt. Pagājušo gadu klase izlēma (es biju pret) visus skolēnus katrā dzimšanas dienā apsveikt ar mazām dāvaniņām. Galu galā tas izvērtās tā, ka man bija jāzin visu bērnu dzimšanas dienas, jāpērk dāvanas un jādod meitai līdzi uz skolu. Un izdomāt ko katram pirkt, jo pat meita nepazinu katru skolēti tik ļoti, lai zinātu kas katram patīk. Bij kad dēļ darbu neuzspēju, vai piemirsu dāvanu sagādāt. Attiecīgi kādu neapsveicām. Man tas viss piegriezās. Ne man jāzin, ne man jāsveic, ne man jādomā ko pirkt. Ir protams māmiņas, kas ir citādākās domās, un tad tika pārmests, ka ir vecāki, kas pietiekoši neiesaiastās bērna skolas dzīvē.
 Īstenībā es par šo tēmu varērtu gari un dziļi diskutēt,- par lētu un nevajadzīgu mantu pirkšanas kultivēšanu, par naudu nevajadzīgu izmešanu. Kad pirktā mantā ir tikai nozīme? Un cik liela nozīmē bērnam pret to pēc kāda laika? Naudā nozīme? Dāvanā ir nozīme? Vai vecākiem tiešām tik ļoti jāiesaistās bērna ikdienas skolas dzīvē, pat tādās lietās? Kur tomēr ir robeža, kur bērnam pašam jātiek ar visu galā, jāatceras, jāplāno un aktīvi jāpiedalās? Bez vecāku iejaukšanās. Kur vecākam jāpaliek malā?
 Citiem vecākiem, varbūt ir daudz laika lekt pa priekšu bērnam un visur iesaistīties, organizēt, plānot, nodarboties rītā, vakarā, priekšā, pakaļā.
 Bet ne man.
 Man piedāvājumā citas lietas.
 Piedāvāju svētku pastu. Pasta kastīti, kur tanī dienā, kam dzimšanas diena, attiecīgi rāmītī var ielikt vārdu, un bērni apsveic jubilāru. Ar apsveikumiem, ar labiem, mīļiem vārdiem, ar pašu zīmētiem zīmējumiem. Vai pirktu kartiņu. Atvērums tik liels apsveikuma pastam, ka pat pa kādai končai var iemest.





 Un svētku pasta kaste ir skolā, klasē. Skolotāja ļoti atbalsta šo ideju. Ceru, ka arī bērniem patiks - dienas beigās atverot un saņemot sev domātus apsveikumus.
 Veiksmīgu jauno mācību gadu uzsākt!

02 septembris 2016

Mana īsā un ātrā vasara.

 Šis, laikam, bijis ilgākais blogklusēšanas laiks. Bet tik ātru un darbiem pilnu vasaru sen neatceros.


 Pirmkārt, noplīsa portatīvais dators. Darbā paliku tik uz telefonu, kur skatos tv, filmas, klausos radio. Līdz ar to nav iespēja vairs rakstīt blograkstus, ko parasti tur arī darīju. Jo mājās, brīvdienās nav galīgi laika.
 Ceļojumi, tālāki, tuvāki, izlaidumi, radu apciemošanas otrā Latvijas galā.



  Dažādi svētki, kurus jāpaspēj ar maziem apskatīt un apmeklēt.



 Kur vēl savas nodarbības, kurām jāsagatavojas, jāsataisa paraudziņi un vēl jānovada.



 Tā arī neatradās laika atrādīt cik šogad radoši bērni un viņu vecāki, vecvecāki bija, radoši jaunieši un mammas, kas nebaidījās zāģēt un veidot bērnu diktētu fantāziju par tēmu un ne par tēmu. Kādus skaistus darbus veidoja. Nenopriecāties. Šogad tiešām nodarbība bija, kas pašai ļoti patika- pieklājīga, saudzīga un laipna publika.



 Tad vēl visam pa vidu izdomāju uztaisīt ātro remontiņu vienai istabai. Ātrasis ieildzis jau par ilgo.


 Sienas, grīdu, grieztus jau ātri pabeidzu. 5 dienas un gatavs. Bet kad izmet skapjus un gultu, tad vajag ko arī vietā ielikt. Doma to visu no paletēm izveidot. Tāpēc skapis un gulta top lēnām, pa dēlītim apstrādājot. Līdz ar to mana darbnīca patreiz ir viens liels skapis - noliktava. Nav iespēja radoši ar rokdarbiem nodarboties.
 Es jau sen saku, ja nevaru dzīvoklī kapitālo uztaisīt, tas ir īsta platforma dažādām dullām idejām un eksperimentiem. Tāda man tapa grīda. No plikas idejas par tēmu. Notīrīta pielabota grīda un tad virsū ar laku grāmatu lapas. Mana lasāmā grīda. Tagad zinu ka pie grīdas krāsas lakojas perfekti lapas klāt, bet piešpaktelētiem labojumiem ne pārāk. Un ieteicams apakšā vienmērīgu toni palikt. Tad efekts būtu vēl skaistāks.


 Tad vēl dārzs prasa savu tiesu laika.




 Šogad kā nevienu gadu zāļu tēju sezona ir minimālākā par minimālāku. Salasīts ļoti mazs klāsts. Tik cik pažiem ziema zāļu skapītim pietiks. Čiekuru, vīgriežu un piparmētru sīrupi ir, tējas minimāli, dažādi našķi un labumi saldētāvā salikti.

 


 Pēc lieliem darbiem vajag arī atpūtu. Būšnieki un jūra uz pārmaiņām, kur mazāk vēja, kur siltāks tur tusējam.


 Uz mēnesi mums bija trīs bērni. Maziem māsīca uz Latviju no Vācijas uz mēnesi atbrauca padzīvoties. Kā jau katru vasaru. Un prombraucot jāuztaisa kaut kas piemiņai no vasaras. Tapa vasarīga glezniņa.


 Nedaudz izbrīvēju galdu darbnīcā (kas ir skapis-noliktava). Lai spētu nedaudz radoši padarboties. Vasaras garumā pirmais nopietnais darbnīcas darbiņš. Ar Annas lielais kopdarbs.



Tagad šī fotoglezniņa daiļo Annas istabu Berlīnē, par piemiņu no vasaras Latvijā.


 Bet man darbnīcā jau top jauni darbiņi, cik nu ļauj izvērsties vieta. :D


Tikmēr baudam vēl silto laiku un priecājamies par sauli. ;)

02 maijs 2016

Ekspedīcija "dzintars".

 Ar draudzenēm pavilkāmies uz kārtējo dullumu. Ar kājām atnākt gar jūru no Užavas līdz Ventspilij.
Domāts, darīts. Atveda mūs uz Užavu, un atstāja. Vienas. 


 Tikai mēs trīs un jūra.


 Uzņēmām startu 9 no rīta.


 Un soļos maršs! Uz Ventspili.


 Skaties uz kuru pusi gribi - uz atpakaļ ...


 Uz priekšu. Tik jūra vien. Ar līkumotu krastu.


 Pirmie satiktie, kas parādīja virzienu, kurā mums pareizi iet. :D


 Ceļš garš un ilgs. Bet tas  netraucē apskatīt visu, kas interesants ceļā pagadās.
Koks ar dobu vidu, apaļš apskalots. Kā tas te gadījies? Kā izveidojies?


 Pirmie atradumi. Akmeņi ar laimes caurumiem. Mest prom nedrīkst. Kad atradu tik pat lielu jau otru, tad nodomāju - nu neeeeee, tikai vairs nevienu akmeni ar caurumu. Jo atstāt nevar. Laime jāņem līdz. Pilna soma (akmeņu) laimes. :D


 Palīgā sauciens.


 Kāds bij jūras malā iekārtojis kārtīgu atpūtas vietu, no to ko var atrast jūras malā. Meistarots šūpuļtīkls, kamīns, galds un krēsls.


 Kas nekait tādai atpūtai ar skatu uz jūru. :D


 Bet ceļš gaida. Un laiks turpināt ceļu.


 Vienīgā upīte, kas pagadījās ceļā. Skanīgi spurdza ārā no sauszemes, steidzot ātrāk uz jūru tikt.





 Tik ceļš tālāk, ar interesantu vietu, veidojumu un skatu iemūžināšanu. Bet Ventspils vēl tikai būs tur, aiz tā lielā līkuma, kuru bildē tik miglā var redzēt. Kā melna šaura astīte iestiepjas jūrā.





 Atradām arī šādu akmeni, jau skalojoties iekšā jūrā. Ar iegravētu uzrakstu. Un atkal jautājumi. Kā viņš te gadījies? Kam bijis domāts? Vai tiešām jūra tā nograuzusi krastu, ka noripojis? Kāds liktenis gaida?




 Pirmā lielākā pietura. Jo jau pusdienlaiks. Svēta lieta iestiprināties. Jo beidzot vairāk kā pusi arī pievarējām. Tikām līdz lielajam pagriezienam uz Ventspili.




 Un tad jau paveras skats uz Ventspils ostu. Liekas, ar roku jau aizsniedzams. Bet tas vēl ir labs gabaliņš, ko soļot.


 Tāpēc bez izklaidēm un kārtīgu atpūtu, kāju atpūtināšanu neiztikt.






 Un galapunkts ir sasniegts. Ventspils publiskā pludmale ir klāt.


 Un visa mūsu ekspedīcija dzintara meklējumos vainagojās ar vienu vienīgu dārgumu.


 Pie jūras vēl pirmspēdējās atskaites, cik tad noiets gar jūru - 18,4 km 6 stundās. Jo vēl jāiziet cauri enkuru parkam, un jātiek līdz mājām.


Un gala rezultātā nogājām pāri pa 21 km. Kas aizņēma vairāk kā 6 stundas. 


  Gandarījums. Liels gandarījums par paveikto, par piedzīvoto, par redzēto. Par nogurumu, un vairāku dienu garumā jūtīgiem muskuļiem. :D Kur nu vēl par lielo dārgumu atstiepšanu. :D


  Visu bildēs neielikt, neparādīt, un neizstāstīt. Tas jāizbauda katram. Tas ir to vērts. Un nav jābrauc tālu, nav jālido uz citām zemēm. Tepat. Tepat pie mājām ir ko redzēt, piedzīvot un baudīt.
  Pēc pārgājiena pirmā domā bija - nekad vairs tādu gabalu neiešu. Bet paiet laiks, pāriet sāpēs muskuļos, un kaļam jau nākamos plānus. Tāpēc ceram, ka turpinājums sekos. ;)