02 maijs 2016

Ekspedīcija "dzintars".

 Ar draudzenēm pavilkāmies uz kārtējo dullumu. Ar kājām atnākt gar jūru no Užavas līdz Ventspilij.
Domāts, darīts. Atveda mūs uz Užavu, un atstāja. Vienas. 


 Tikai mēs trīs un jūra.


 Uzņēmām startu 9 no rīta.


 Un soļos maršs! Uz Ventspili.


 Skaties uz kuru pusi gribi - uz atpakaļ ...


 Uz priekšu. Tik jūra vien. Ar līkumotu krastu.


 Pirmie satiktie, kas parādīja virzienu, kurā mums pareizi iet. :D


 Ceļš garš un ilgs. Bet tas  netraucē apskatīt visu, kas interesants ceļā pagadās.
Koks ar dobu vidu, apaļš apskalots. Kā tas te gadījies? Kā izveidojies?


 Pirmie atradumi. Akmeņi ar laimes caurumiem. Mest prom nedrīkst. Kad atradu tik pat lielu jau otru, tad nodomāju - nu neeeeee, tikai vairs nevienu akmeni ar caurumu. Jo atstāt nevar. Laime jāņem līdz. Pilna soma (akmeņu) laimes. :D


 Palīgā sauciens.


 Kāds bij jūras malā iekārtojis kārtīgu atpūtas vietu, no to ko var atrast jūras malā. Meistarots šūpuļtīkls, kamīns, galds un krēsls.


 Kas nekait tādai atpūtai ar skatu uz jūru. :D


 Bet ceļš gaida. Un laiks turpināt ceļu.


 Vienīgā upīte, kas pagadījās ceļā. Skanīgi spurdza ārā no sauszemes, steidzot ātrāk uz jūru tikt.





 Tik ceļš tālāk, ar interesantu vietu, veidojumu un skatu iemūžināšanu. Bet Ventspils vēl tikai būs tur, aiz tā lielā līkuma, kuru bildē tik miglā var redzēt. Kā melna šaura astīte iestiepjas jūrā.





 Atradām arī šādu akmeni, jau skalojoties iekšā jūrā. Ar iegravētu uzrakstu. Un atkal jautājumi. Kā viņš te gadījies? Kam bijis domāts? Vai tiešām jūra tā nograuzusi krastu, ka noripojis? Kāds liktenis gaida?




 Pirmā lielākā pietura. Jo jau pusdienlaiks. Svēta lieta iestiprināties. Jo beidzot vairāk kā pusi arī pievarējām. Tikām līdz lielajam pagriezienam uz Ventspili.




 Un tad jau paveras skats uz Ventspils ostu. Liekas, ar roku jau aizsniedzams. Bet tas vēl ir labs gabaliņš, ko soļot.


 Tāpēc bez izklaidēm un kārtīgu atpūtu, kāju atpūtināšanu neiztikt.






 Un galapunkts ir sasniegts. Ventspils publiskā pludmale ir klāt.


 Un visa mūsu ekspedīcija dzintara meklējumos vainagojās ar vienu vienīgu dārgumu.


 Pie jūras vēl pirmspēdējās atskaites, cik tad noiets gar jūru - 18,4 km 6 stundās. Jo vēl jāiziet cauri enkuru parkam, un jātiek līdz mājām.


Un gala rezultātā nogājām pāri pa 21 km. Kas aizņēma vairāk kā 6 stundas. 


  Gandarījums. Liels gandarījums par paveikto, par piedzīvoto, par redzēto. Par nogurumu, un vairāku dienu garumā jūtīgiem muskuļiem. :D Kur nu vēl par lielo dārgumu atstiepšanu. :D


  Visu bildēs neielikt, neparādīt, un neizstāstīt. Tas jāizbauda katram. Tas ir to vērts. Un nav jābrauc tālu, nav jālido uz citām zemēm. Tepat. Tepat pie mājām ir ko redzēt, piedzīvot un baudīt.
  Pēc pārgājiena pirmā domā bija - nekad vairs tādu gabalu neiešu. Bet paiet laiks, pāriet sāpēs muskuļos, un kaļam jau nākamos plānus. Tāpēc ceram, ka turpinājums sekos. ;)

28 aprīlis 2016

Bija nodarbība bibliotekā. Aizkavējusies atskaite. Un vēl dažas ikdienas aktivitātes.

    Atkal kārtējo reizi visam laika ir, bet uzrakstīt kādu rindu blogam nav.
Aizņemta ar daudz un dažādām lietām. Bet par to vēlāk.
Bet tagad atskaite - ko tad es sadarīju bibliotēkā.
 Šogad bibliotēkas nedēļas ietvaros gatavojām ziedošus, plaukstošus zariņus. Graizījām kopā grāmatas un veidojām vienkāršus ziediņus. Uz dzīviem, plaukstošiem zariem.







  Salda bija darbošanās.


  Un bērni papildus varēja baudīt dažādas blakus nodarbes. Izskrējušies bija pa visu bibliotēku, izdejojušies bērnu bibliotēkā, kur visur ar fočiku neizskriesi līdzi.Tetovējumi, našķi un krustvārdu mīklas par končām.



  Nodarbība un aktivitātes, kas bija uz pozitīva, smaidoša, un jautra viļņa.


 Bet ikdienā aizņemta ar daudz un dažādām aktivitātēm, kad mierīgiem, savas darbnīcas rokdarbiem, atliek maz laika.
 Esmu nopietni uzsākusi treniņus kikboxā. Nu jau 8 mēneši būs kā apmeklēju treniņus. Un treniņu biežums tik pagarinās, ka brīžam liekas treneris mūs olimpiādei gatavo. :D Tur satiku un iepazinu jaunus draugus. Superīgas draudzenes, ar kurām nav garlaicīgi arī ārpus treniņiem.


  Un visam pa vidu vēl paspēju ārrindas zemīšos iestāties. Un tikko jau pavadīju pirmo apmācības nedēļu.



  Atkal esmu zābakos, atceros un atgūstu visu ko agrāk kā karavīrs zināju. Atkal sajust ieroču eļļu, ekipējuma smagumu un formas atbildību. Eh kā man tā drusku pietrūka. Un ārrindniekos varu to gūt dozētās devās, savienojot ar ģimeni, bērniem un darbu.


  Atkal iepazīti un iegūti jauni draugi. Draudzība, kas rūdīta grūtībās un slodzē izturēt to visu.


  Un pēdējā mana fiziskā aktivitāte ir dārzā. Atsākusies pilntiesīga dārza sezona. Lāpsta, zāģis, cirvis rokā. Top dārzam jauns apžogojums. Sēklu pakas un stādi. Sējās un stādās jaunā ražas sezona.



 Darba pilnas rokas. :D