Pēteri.

   Jāņi bija tādi kādi nu bija. Īsti pat nenojāņojās, ne īsti ugunskurs, ne tuss ar rītausmas gaidīšanu. Bet vai tāpēc bēdāt? Ir otra iespēja - Pēteri. Svētki, kad jāapēd, kas Jāņos nav apēsts, jāizdzer, kas Jāņos nav izdzerts. Domāts, darīts.
   Telts, guļammaisi, ēdamais. Zvans draugiem, kam pļavas apkārt netrūkst. Un braucam svinēt Pēterus.

   Vakars ar skaistu saulrietu. Kamēr vēl saule pie apvāršņa, tiek lasīti ārstniecības augi.

   Jāņos ielasīju daudz asinszāles, pelašķus. Tie nekad nav bijuši pirms Jāņiem. Nekad. Viņu laiks ir jūlijs. Bet šogad, laikam, viss notiek ne kā pēc grāmatas. Biju domājusi, ka ja reiz asinszāle un pelašķis Jāņos, tad Pēteros noteikti jau nokavētas vīgriezes un madaras. Bet nekā. Zied. Pilniem ziediem zied. Īstais laiks. Tās nebija steigušās. Man prieks. Nekas tomēr nav kavēts.

   Saules riets. Skaistas krāsas, sajūtas un atmosfēra.

   Kad saule norietēja, parādījās migliņa. Bērniem lielie prieki. Viņi esot miglas ņindzas. Man tik atlika teātri skatītieas ar dejas rituāliem :D

   Tapa nakts madaru vainadziņš.

  Ugunskurs visu nakti, sarunas, vecas latviešu multenes. Un klausīties griezes dziesmas.

Pat īsti tumš nepalicis, jau ausa jauna diena.

   Saullēktu nesanāca ieraudzīt. Līņāja no rīta. Bet tas netraucēja brist pa pļavām. Baudīt rīta putnu treļļus. Un skatīt dabas skaistumu.

Un tad jau arī saulīte parādījās. Sāka žāvēt salijušo.

  Vēja un saules žāvētas pirts slotiņas sasējās.

   Liepu ziedi lasītas.

   Un mana zāļu istabiņa atkal pilna. Ražīga tā dabas māte.

 

   Baudām vasaru!

Pulkstenis

   Noejot 17 km gar jūru var atrast nepieciešamo materiālu pulkstenim. Pulkstenim, kas gaidīja pārveidošanu. Markusam bija savulaik dāvanā motocikla pulkstenis. Nesen krita un saplīsa viss korpuss. Mest ārā? Pats pulkstenis jau vesels. Mehānisms darbojas. Tik lētā plāstmasa apkārt vairs nederīga.

   Tā jūras apskalots dēlis sāka pārtapt par pamatu pulkstenim.

   Dēla griba - ja reiz jūras tēma, tad mīļāko dzīvnieku delfīnu arī lūdzu.

   Nolīmēts, salīmēts, iededzināts un sakrāsots. Ar laku pārklāts - un gatavs pulkstenis.

   Tagad rotā dēla istabu daudz reiz skaistāks laika rādis. Un man bija atkal iedvesma radoši padarboties, kas pēdējā laikā sanāk ļoti reti.

Pārgājiens "Dzintars" Nr.2.

   Beidzot sakrita visas zvaigznes, lai veiktu kārtējo pārgājienu gar jūru Dzintars. Izrādās pirmo veicu 2016.gadā. Vai tiešām tik ātri laiks ir paskrējis?
   Šoreiz ar draudzenes veicām posmu Ovīši - Ventspils.

Pus deviņos starts. Apņēmības pilnas, optimistiskas un vēl "baltas" :D.

Priekšā garš ceļš. Saule un laiks lutina. Bauda iet tādā laikā.

Mēs raiti ejam, bet patīk arī apstāties un paķert kadros ko neparastu, ko interesantu. Ejam ne tikai pārbaudīt fiziskās spējas un robežas, bet arī skatīt skaisto, neskarto.

Atradām strautiņu, kas parādās ne no kurienes. Vienkārši te viņš ir. Tek uz jūru. Mūsu iesauciens bija Vundabā. Tā mēs arī mūsu strautiņu nodēvējām. Ūdens gards, veldzējošs un auksts.

Ar iestiprināšanās un kāju atpūtu pauzītēm, jo karstumā tomēr ķermenim vaig daudz šķidruma patērēt, lai būtu spēks tālāk iet. Un pat atklājām jūras peldsezonu. Kaut ūdens pavēs vēl, neiesilis, tas tomēr mūs neatturēja izbaudīt jūras ūdens veldzi.

Pavisam ceļā sastapām 4 strautus kas ietek jūrā. Lielāki un mazāki. Stāvi un lēzeni krasti. Gan smilts, gan oļi, gan vieta, kur jāaun basas kājas un pa ūdeni jābrien. Tik tuvu bija jūra stāvkrastam. Daba ir skaista savā daudzveidībā.

Priecēja ne tikai krasta ainavas, bet arī jūras ainavas.

  Kopā sanāca tikai 17 km, ar piecām brīnišķīgām stundām pie jūras. Ar dabas baudījumu, saules peldēm un vēju matos. Un pilnas kabatas jūras apskalodu stikliņu, akmetiņu un koku.
Pārgājiens, kas iedvesmo, kas mudina neapstāties pie sasniegtā.Pārgājiens, kam jābūt turpinājumam.

P.S. Un neatradām nevienu dzintaru. Pat to, kuru pamodināt un pateikt - ej mājās!