Mana virtuālā izstāde atvērta - Gleznas.

Ja reiz viss joprojām ir aizvērts, jāatver kaut kas pašam. Manas glezniecības darbu virtuālā izstāde.

   Zīmēt man paticis, un joprojām patīk. Bet eļļas gleznošana ir kas īpašs. Tas mani visvairāk aizrauj. Bet tas ir process, kam gatavojos ilgi. Un parasti gleznoju tikai tad, ja ir kas sakāms. Tāpēc eļļas gleznas man nav daudz. 

   Vieni no pirmajiem darbiem, kas saglabājušies. Mani mājdzīvnieki bērnībā Pifs un Mika. 

   Revidējot bērnības mājas bēniņus uzgāju pāris eļļas gleznas, par kurām biju galīgi piemirsusi. Tās ir vienas no pirmajām eļļas gleznām, kas tika gleznotas uz finieri. Tad gatavie rāmji nebija pieejami kā tagad veikalos. Un man nebija ne līdzekļu ne iespējas iegādāties, lai gleznotu uz audekla rāmjiem. Atlika tikai finieri vai biezāks kartons.

   Ar putekļiem noklātas, piemirstas. Bet joprojām pie senčiem glabājas. Gleznotas, kad man bija kādi padsmit gadi. Vidusskola, un drusku pēc tās.

   Pētot pašai zīmējumus, konstatēju ka ar lieliem pārtraukumiem esmu ķērusies eļļas krāsām klāt. Vismaz 10 gadi pārtraukums. Un pēc desmit gadiem jau šādas gleznas. Viena no foto bildes iedvesmojoties. Bet rubenis cita mākslinieka gleznas interpretācija. 

   Atkal lielāks pārtraukums, un pēdējās gleznotas pēc pasūtījumu, kad atkal pēc vairākiem gadiem bija uznākusi iedvesma. 

Šī mazā glezniņa ar koku un akmens aplikāciju rotā bērniem dārza štābiņu. 

    Kaut kas no pasaku stāstiem. 

Bet šīs divas ir pēdējās. Portreti pēc fotogrāfijām. 

   Kaut ar eļļām gleznoju visu mūžu, pati apzinos ka darbi maz tapuši. Bet kaut kad jau būs vieta un laiks, kad to darīšu vairāk un biežāk. Ceru ka ne pēc 10 gadiem atkal. Jo idejas ir iekrātas ko vēlos attainot.