Bet draugi, domājot ka man nav, atsūtīja vēl dažus no savas dobes.
Pirmais man tapa džems. Tīrot ķirbi, nelaižu neko zudumā - sēklas, miza, mīkstums. Šis zaļais ķirbis, ko audzēju, sēkla ir bez čaulas. Un pats ķirbītis ir ļoti garšīgs. Galīgi nav raksturīgā ķirbja garša - bez īpaša aromāta un garšas. Varētu patikt tiem, kuri apgalvo, ka ķirbi neēd. Var iebarot, iestāstot, ka kabacis. :D
Ķirbju džemā man ietilpa protams ķirbis, trīs lielu apelsīnu izspiesta sula plus pierīvēta miza, viens laims un viena ingvera sakne.
Savārīju, sablenderēju, klāt gandrīz paku cukuru, savārīju un pa burkām zem dvielīša. Garda, sildoša zapte aukstākiem ziemas vakariem.
Pirmo gadu izdomāju arī svētkiem izgrebt kādu ķirbīti. Mīkstums protams katlā iekšā.
Un klāt tika mests, ko tik mājās atradu - 2 rīvēti burkāni, 3 sīpoli, 6 lielas ķiploka daivas, 5 čili pipari, viena ingvera sakne, malts baziliks, kardamons, sāls, cukurs, pus laims, un pat 3 ēd.k. 9% etiķis. To visu savārīju. Sablenderēju (izņēmu tik laima šķēles). Viss "uz aci", uz garšu.
Kā man patīk ķirbis - visam var pielāgot, gana ar cukuru, gan ar sāli pagatavot.
Visu vēlreiz uzkarsēju un pa burkām, zem dvielīša.
Teikšu, ka sanāca man kaut kas līdzīgs čatnijam - ķirbju čatnijs. Saldsskābs ar piparotu garšu. Ļoti silda kaklu. Labākais antioksidants, kāds var būt.
Un vakar protams tika Helovīni svinēti. Mums latviešu tradīcijām tuvāk raksturīgs ir tas saucamais veļu laiks. Kad senlatvieši pārģērbās, gāja ķekatās. Gādāja cienastu senču gariem, godāja tos. Mūsdienās jau vairāk tā rietumnieciskā kultūra iespiedusies. Bet lai vai kā, tie tiek svinēti, kā nu katrs to vēlas interpretēt.
Mums vairāk kā svētki ķirbītim, aizsākas sveču dedzināšanas laiks. Tiek sacepts, pagatavots, kas garšīgs.
Jauka vakara pavadīšana interesantā sveču gaisotnē.
Ķirbītim svētki nosvinēti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru