Pēteri.

   Jāņi bija tādi kādi nu bija. Īsti pat nenojāņojās, ne īsti ugunskurs, ne tuss ar rītausmas gaidīšanu. Bet vai tāpēc bēdāt? Ir otra iespēja - Pēteri. Svētki, kad jāapēd, kas Jāņos nav apēsts, jāizdzer, kas Jāņos nav izdzerts. Domāts, darīts.
   Telts, guļammaisi, ēdamais. Zvans draugiem, kam pļavas apkārt netrūkst. Un braucam svinēt Pēterus.

   Vakars ar skaistu saulrietu. Kamēr vēl saule pie apvāršņa, tiek lasīti ārstniecības augi.

   Jāņos ielasīju daudz asinszāles, pelašķus. Tie nekad nav bijuši pirms Jāņiem. Nekad. Viņu laiks ir jūlijs. Bet šogad, laikam, viss notiek ne kā pēc grāmatas. Biju domājusi, ka ja reiz asinszāle un pelašķis Jāņos, tad Pēteros noteikti jau nokavētas vīgriezes un madaras. Bet nekā. Zied. Pilniem ziediem zied. Īstais laiks. Tās nebija steigušās. Man prieks. Nekas tomēr nav kavēts.

   Saules riets. Skaistas krāsas, sajūtas un atmosfēra.

   Kad saule norietēja, parādījās migliņa. Bērniem lielie prieki. Viņi esot miglas ņindzas. Man tik atlika teātri skatītieas ar dejas rituāliem :D

   Tapa nakts madaru vainadziņš.

  Ugunskurs visu nakti, sarunas, vecas latviešu multenes. Un klausīties griezes dziesmas.

Pat īsti tumš nepalicis, jau ausa jauna diena.

   Saullēktu nesanāca ieraudzīt. Līņāja no rīta. Bet tas netraucēja brist pa pļavām. Baudīt rīta putnu treļļus. Un skatīt dabas skaistumu.

Un tad jau arī saulīte parādījās. Sāka žāvēt salijušo.

  Vēja un saules žāvētas pirts slotiņas sasējās.

   Liepu ziedi lasītas.

   Un mana zāļu istabiņa atkal pilna. Ražīga tā dabas māte.

 

   Baudām vasaru!