Nedēļas nogales ceļojums, ar 500 km kabatā.

 Kamēr citi dodas uz Prāta Vētru Reņķa dārzā un piedalīties šabloniskajos un piebāztajos Ventspils pilsētas svētkos, mēs visa ģimene, ar pilnu mašīnu somām, devāmies ārā no tās.
 Pirmā pietura Kuldīga. Paēst un apskatīt visu, ko tā dod.
 Un  re - tikām uz Kuldīgas vilcieniņu. Jaunums.

 Vilcieniņš, kas kursē nevis pa sliedēm, bet par ceļiem, kur mašīnas ripo. Piedalās pilntiesīgi ceļu satiksmē. Vienīgais tāds pasaulē esot. Un vēl. To skrūvējuši un montējuši paši Kuldīdznieki. Nekā sveša. Tik pašu rokām.

 Vilcieniņš kursējot divus mēnešus tik, ķipa eksperimentāli. Bet tas eksperiments ir tik pieprasīts, ka omulīgais šoferis Guntis ar vilcieniņu vārdā Ludis rullē pa ielām neatpūšoties.

  Pa piecīti tevi izvizinās krustu šķērsu pa Kuldīgas ieliņām, 45 minūšu garumā. Un vēl - uz liela televizora ekrāna virtuālais gids izstāstīs visu Kuldīgas vēsturi, attiecīgi tanī vietā, kur tiek braukts garām.

 Mazas bodītes viena pie otras, darbnīcas un amatniecības. Tik skaisti, tik mājīgi, tik omulīgi Kuldīgā. Visa pilsēta arī tiek attīstīta senatnīgā gaisotnē, ar amatniekiem, ar darbnīcām un bodītēm. Ar ķieģeli, dakstiņu un apmetumu. Neredzēsiet ultra modernas ēkas un materiālus. Visu cieņu pilsētai un tās vadībai par šādu stingru nostāju attīstībā. Pat šoferis Guntis ar lepnumu stāsta, ka paši visu radam, visu varam. Ieteiks bodīti, kur Kuldīdznieku roku darinājums un veselīgus našķus iegādāt.

 It kā zināma pilsēta, bērnība pavadīta, mammas dzimtā pilsēta, radu pilns, bet tik un tā - katru reizi ir ko atklāt, ir ko redzēt, ir ko baudīt.
 Un protams skaistā rumba, tilts, Venta.

  Un tad uz Riežupes smilšu alām. Kaut tās man no mājām vien nieka 60 km, nekad neesmu bijusi.
Pirms sagaidām savu kārtu, ir iespēja izklaidēties skaisti izveidotajā parkā.

  Un tad uz alām. Bail bij, man kā klaustrofobiķei tas bija īsts pārbaudījums. Gida pavadībā tiek izložņāts ar svecēm rokās. Stāstīts, rādīts, un vēl uzdevumi iedoti izpildei.
 Bija tik aizrautīgi un interesanti, ka nebija laika domāt par bailēm. Un tieši tik gara vai īsa, lai neapniktu, lai bērni izturētu, lai interesi nezaudētu.

 Un tad ceļš uz Lutriņiem. Pie draugiem.
 Bet. Te ieraugu ceļa mālā, kaut ko interesantu. Pieturam, un skatāmies, kas tas ir.

  Lavandas lauki. Saimniecība, kas nodarbojas ar lavandas audzēšanu, un produkcijas ražošanu. Biju par viņiem dzirdējis pa TV, bet nezināju, ka viņi ir šajā galā Ošeniekos, uz Kuldīgas - Saldus ceļa. Un izrādās, jā, ir divas saimniecības, otra Valmieras pusē.
  Mūs saimniecības vadītāja izrādīja, izstāstīja, ļāva fotografēt, taustīt un smaržot.

  Lavandas apreibināti tad beidzot nokļuvām pie draugiem, kur atpūta, sarunas, kūka un vīns.

 Kurš var 5 sekundēs caur visu mašīnu izdrasēt, paspējot pa visām 4 durvīm izlekt? Tas ir nerimstošais, nenogurdināmais un viesmīlīgais Riko Federiko, kuru kadrā vienkārši nenoķert.

 Bērniem satikšanās prieki, rotaļas spēles un atrakcijas. Ar ceriņu lapu biļeti rokā, tikām aicināti uz bumbu salūtu. Bet salūti arī ir īsi un iespaidīgi, ka tos nenoķert kadrā. :D

  Nākošā diena. Somas atkal mašīnā. Un ceļā tālāk dodamies.  Mērķis - Rīgas Zoo.
  Bet pirms tam tiek piestāts skaistajā Dobelē.

 Neliela atpūta un pusdienas Jelgavā.

 Jelgavas taisītie busi. Prieks. Šeit arī kaut ko ražo paši.

  Un tad jau klāt Zoo.

Staigājām, staigājām un staigājām. Daži ļāvās pat sevi glaudīt.

  Ziņkārīgi, vienaldzīgi, augstprātīgi un klusie novērotāji. 

 Staigājām un skatījāmies, cik mazie spēja izturēt. Un tad atkal pie draugiem. Šoreiz pie meitas krustvecākiem. Nebija satikti ilgi. Neliela atpūta. Un mēs, vecāki, varējām vakara cēlienu izbaudīt.
Kamēr mazie atpūtās, mēs no Pārdaugavas ar kājām uz Vecrīgu.
 Paspējām redzēt Latviešu strēlniekiem veltītu pasākumu Daugavmalā.

 Ghetto games šovs.

Un izbaudīt Vecrīgas nakts burvību.

(Rīgu naktī ieņem zirneklis :D )

 Pēdējā diena.
 Izrādīja mums skaistāko vietu pie Daugavmalas. Izbaudījām sauli, skatus, pastaigu, sarunas un kopā pabūšanu.

 

 Un ceļš mājup. Ceļojums izbaudīts godam. Atpakaļ pie ikdienas un darbiem. Bet emocijas un iespaidi, atkaltikšanās prieki būs ilgam laikam. Vienās mājās aizmirsām bērniem vējjakas, otrās vispār mugursomu. Bet tas viss ir uz atgriešanos. 

 No plāna A beigās izvērtās, pilnībā pārstrādāts plāns B, kuru ceļā vēl pārstrādājām uz C. 

 Patīk izstrādāt maršrutus, patīk ceļā kaut ko pielikt, atņemt, nejauši iekļaut, un tīši atmest. Vai vienkārši baudīt ceļu. Un gala rezultāts - visi laimīgi. Un tas ir galvenais.