19/05/2011

Pieneņu medus vai sīrups

... kā nu kurš to sauc. Man sanāca garša kā medum, bet konsistence kā sīrupam.
Ilgi domāju vai provēt šo izstrādājumu uzbrūvēt vai ne. Apkārt visi te tik runā par šo, slavē. Domāju, labi nepalikšu es ar malā. Provēšu taisīt. Bet pirms tam kārtīgi izstudēju neta dzīles, ko vispār saka par šo izstrādājumu. Jo man stāv prātā ļoti pasen lasīts, ka vārot tās ilgās stundas, savārās arī iekšā ne tikai tās labās lietas, bet rodas arī ne tik labas lietas.


Rakos ilgi, pētīju, lasīju, meklēju, studēju.
Un gala rezultātā nonācu pie secinājumu, gatavot var, bet lietot var tikai pieaugušie. Bērniem šis pieneņu medus nav ieteicams. Citēju- "Līdzekli nedrīkst dot bērniem līdz brīdim, kamēr nav beigusies organisma augšana un kaulu veidošanās, proti, līdz 20 gadu vecumam, jo tas var iebojāt jaunu cilvēku kaulaudus". Šo ņēmu no viena TVNET raksta par pienenēm.Varam ticēt vai nē, bet es labāk atturos, lieki neriskējot, un bērniem šo nedošu.
Tāpēc ilgi domāju vai taisīt vai ne. Un tad padomāju, bet takš mammai un tētim jubilejas (tiem tūlīt jau 80), kā arī jādomā par ziemassvētku dāvanām. Un vēl uz Gulbeni pie vīra radiem plānots braukt Jāņus svinēt, tur vīratēvs arī ir. Dāvanām kā reiz derētu.
Nu tad ķēros klāt. Ņēmu to pašu recepti no TVNET portāla raksta, bet kā vienmēr ar savu improvizāciju.

Salasīju pieneņu galviņas. Lasīju tādas, kuras ir tikko vērušās, plus vēl vidiņš nav pilnībā atplaucis. Lai ir saglabājies vairāk auga nektāra, un lidonīši, kukainīši nav apsteiguši un panašķējušies :D
Bet izdomāju, ka griezīšu nost kātiņa vietu, ar nedaudz pamatnīti, un pirmajām kauslapiņām. Šādā veidā apstrādāju visus ziedus.



Tad katlā iekšā, ūdeni virsū, tā lai nosedz. Šīnī gadījumā man sanāca ap 2 l, un ļavu nostāvēties 1 - 2 stundas. Tad šķilu uguni apakšā un vārīju stundu. Nu gandrīz stundu. Man sanāca apmēram 50 minūtes.





Kad bij novārījies to stundu, visu caur sietu nokāsu. Šķidrumu atpakaļ katlā.






Un tad vārīju ar cukuru. Par cik mana muterīte ir ar cukura diabētu, runājot ar viņas, dzima ideja, ka paprovēšu sīrupu vārīt ar fruktozi. Tā lai arī viņa var kādu karotīti nogaršot. Biju nopirkusi tik pus kg paku, bet šķidrums pēc vārīšanās bij vairāk par litru. Tad nu sadalīju visu pa diviem katliem. Vienā puslitru novārītā šķidruma vārīju ar fruktozes cukuru, bet atlikušo šķidrumu ar parasto cukuru. Vārīju atkal stundu to visu. Ik pa laikam pagaršoju, kas top. Garša nu tāda - salda ar īpatnēju piegaršu. 15 - 10 minūtes pirms beigām, katram puslitram piešāvu klāt puscitrona izspiestās sulas. Lūk, tad parādījās sīrupam jau medus piegarša. Bet izteiktāka tikai fruktozes sīrupam.
Novārīto šķidrumu salēju pa burciņām. Un vai redzat atšķirību? :)


Secinājums, fuktozes sīrups ir gardāks, ar garšu līdzinās ziedu medum par 90 %. Krāsa spilgta, skaisti oranži rūzgana, nu kā medum gandrīz. Bet ar parasto cukuru vārītam, garša līdzinās nu uz kādiem 50 %, bet krāsa ar zaļganu piekrāsu. Bet garša ar nav slikta. Var lietot un nekādas vainas.
Tagad varu teikt - ir dzimusi mana recepte pieneņu sīrupam:
- pienenes ar nogrieztām pamatnītēm, nomērcētas stundu siltā ūdenī;
- vāra vidēji 1 stundu, nokāš;
- uz litra šķidruma 1 kg fruktozes cukura, vāra atkla 1 stundu;
- 15 minūtes pirms vārīšanas beigām pievieno 1 citrona svaigi spiestas sulas.
Šāds pieneņu sīrups esot bagāts ar kalciju, kas ļoti labs pie dažādām kaulu slimībām, noder kaulu deformāciju gadījumos un pie sāļu nogulsnēm organismā. Divu gadu laikā, ik dienas lietojot šo līdzekli, varot tikt vaļā no osteohondrozes. (Ņemts no tā pašas TVNET raksta).

Ja kāds, ko tādu provēs, teikšu - lai laba veselība! :)))

5 komentāri:

  1. Par to nedošanu bērniem es gan stipri šaubos, vai tā ir. Bērnībā šito medu ēdām karotēm un neko- esmu dzīva un vesela. :)))

    AtbildētDzēst
  2. tāpēc saku - varam ticēt vai ne, bet es tomēr atturēšos ar mazajiem došanu. ir daudz citu kāru lietu ko dot vietā. mošk vēl painteresēšos pie savas dakterītes (tieši pirmdien jāiet pie viņas) ko tā teiks ;)

    AtbildētDzēst
  3. paldies par recepti!!! neesmu vēl šādus saldumus vārījusi.
    Un interesanti, ko teiks dakterīte.

    AtbildētDzēst
  4. O jā, tas arī manas bērnības gardums. Un mans tētis to vāra vēl šobaldien. :) Ā un cukurbiešu sīrupu arīdzan milzu katlā uz ugunskura, jo tas gan jāvāra bezgalīgi ilgi.

    AtbildētDzēst
  5. no daudziem dzirdu, ka šis ir bērnības našķis. Tik man tāds gan nekad nav bijis, pat par tādu nezināju, kaut ar brālēnu visas vasaras tusējām pie radiem laukos, lai vecāki kaut drusku spētu no mūsu nedarbiem atpūsties :D

    AtbildētDzēst