Svētku pasts.

 Kārtējais mācību gads ir klāt. Pagājušo gadu klase izlēma (es biju pret) visus skolēnus katrā dzimšanas dienā apsveikt ar mazām dāvaniņām. Galu galā tas izvērtās tā, ka man bija jāzin visu bērnu dzimšanas dienas, jāpērk dāvanas un jādod meitai līdzi uz skolu. Un izdomāt ko katram pirkt, jo pat meita nepazinu katru skolēti tik ļoti, lai zinātu kas katram patīk. Bij kad dēļ darbu neuzspēju, vai piemirsu dāvanu sagādāt. Attiecīgi kādu neapsveicām. Man tas viss piegriezās. Ne man jāzin, ne man jāsveic, ne man jādomā ko pirkt. Ir protams māmiņas, kas ir citādākās domās, un tad tika pārmests, ka ir vecāki, kas pietiekoši neiesaiastās bērna skolas dzīvē.
 Īstenībā es par šo tēmu varērtu gari un dziļi diskutēt,- par lētu un nevajadzīgu mantu pirkšanas kultivēšanu, par naudu nevajadzīgu izmešanu. Kad pirktā mantā ir tikai nozīme? Un cik liela nozīmē bērnam pret to pēc kāda laika? Naudā nozīme? Dāvanā ir nozīme? Vai vecākiem tiešām tik ļoti jāiesaistās bērna ikdienas skolas dzīvē, pat tādās lietās? Kur tomēr ir robeža, kur bērnam pašam jātiek ar visu galā, jāatceras, jāplāno un aktīvi jāpiedalās? Bez vecāku iejaukšanās. Kur vecākam jāpaliek malā?
 Citiem vecākiem, varbūt ir daudz laika lekt pa priekšu bērnam un visur iesaistīties, organizēt, plānot, nodarboties rītā, vakarā, priekšā, pakaļā.
 Bet ne man.
 Man piedāvājumā citas lietas.
 Piedāvāju svētku pastu. Pasta kastīti, kur tanī dienā, kam dzimšanas diena, attiecīgi rāmītī var ielikt vārdu, un bērni apsveic jubilāru. Ar apsveikumiem, ar labiem, mīļiem vārdiem, ar pašu zīmētiem zīmējumiem. Vai pirktu kartiņu. Atvērums tik liels apsveikuma pastam, ka pat pa kādai končai var iemest.

 Un svētku pasta kaste ir skolā, klasē. Skolotāja ļoti atbalsta šo ideju. Ceru, ka arī bērniem patiks - dienas beigās atverot un saņemot sev domātus apsveikumus.
 Veiksmīgu jauno mācību gadu uzsākt!