Septītā, astotā un devītā diena Minhenē

 Sapakojāmies septītās dienas rītā, atstājām skaisto Eisenahu un devāmies uz Bavāriju, uz Minheni. Šoreiz aplikācija "park4night" nedeva nevienu kempingu. Bet mājas lapa Camping.info sameklēju kempingu Oktoberfest camping Münhen. Apraksts pārliecināja, ka laba vieta, lai apmestos, plus vēl apskatīt vietu, kur tiek svinēti vieni no Bavārijas lielākiem svētkiem. Norullējām 396 km, pēcpusdienā esam klāt. Bet kempings slēgts, kā arī visa teritorija nožogota un slēgta. Izrādās gatavojas grandiozam Adeles koncertam Minhenē 9.augustā. Tāpēc varam necerēt uz apmešanos šai apkaimē. Ātrumā atrodam citu - Camping München Thalkirchen. Vēl 24 km jārullē. Navigācija aizveda drusku garām. Izrādās nav atjaunota informācija gan google maps gan Waze. Iebrauktuve ir drusku pārcelta. Ceram, ka šeit vismaz neatšūs. Ir ok. Rindā esam vairāki gribētāji atrast vietu bez iepriekšējām rezervācijām. Atrodas vieta visiem. Kempings liels, skaitās Minhenes centrālais kempings. Šeit beidzot varam izkārtoties pilnībā ar kemperīti. Pat izvilkt krēslus, galdu un nojumi. Šeit paliekam 3 dienas. Izpētot kempingu un saceltās mazās un lielās teltis, secinam, ka arī šeit gaida ļaužu pūļu pieplūdumus. Bet tad jau cerams būsim prom. Vakarā vairs jau nekur negribējās iet, tāpēc tikai iekārtošanās un atpūta. 

  Izpētot laika prognozes, izlemjam, ka nākošā diena tiek veltīta kalniem. Ar mašīnu dodamies 95 km attālumā uz Zugspitze, skatīt Vācijas augstāko virsotni. Nokļuvuši tur, jau labu gabalu pirms sākas sastrēgumi. Tik lēna kustība lai tiktu līdz Eibsee ezeram, kur ceram tikt uz pacēlāju. Saprotam, ja turpināsim šādā tempā, tad līdz pēcpusdienai turp nenokļūsim. Kad palikuši pāris km, atrodam stāvvietu, liekam auto malā un dodamies kājām. Kas ir 1,8 km. Tāds spļāviens vien ir. Ar kājām apdzenam auto un pat satiksmes busu. Bet ceļš iet tikai un vienīgi uz augšu. Nav viegli, plus karstums ar vien lielāks paliek. Sākumā pa ceļa malu ejam, tad jau aiziet trase caur mežu taisnāka. Neba mēs vienīgie, kas šādi ar kājām. Daudzi gājēji pa ceļam. Tempu esam uzņēmuši tādu paātru. Apdzenam jaunus un vecus, ne tik sportiskus gājējus, un pat dažus sportistus. Laikam mūsu armijas rūdījums vai alkas redzēt kalnus dod savu izturību. 

  Beidzot nokļuvām galapunktā. Sārtiem vaigiem, labi iesvīduši, pērkam biļetes, un jau pēc 10 minītēm attiet pacēlājs. Veiksmīgi esam uzspējuši. Jo pacēlājs ir tikai ik pēc pusstundu, un iet ar ierobežotu daudzumu pasažieru. Bet gribētāju daudz. 

  Un tad jau kārotā virsotne ir sasniegta. Nedaudz pašķebināja dūšiņu pacēlājā, kā arī ausis sita ciet. Bet tas skats un kalnu varenība atspēko visus pūliņus, ko izcietām. Ja lejā izcietām +32 grādus turpat 2 km ar kājām, tad te ir knapi +13. Tāda kārtīga kondiška. Un skats ir vienkārši pasakains. Minimāli mākoņains, redzama visa apkārtne. To nevar aprakstīt un parādīt bildēs. Tas ir vienkārši jāredz. Nevar manīt, bet esmu iekrampējusies margās, jo bikses no bailēm var pielikt.

  Atpakaļceļu jau izvēlējāmies lēnāku. Nobraucām ar citu pacēlāju uz zemāku kalna pakāji. Tur jau var izkāpt un apstaigāt kalnus, piebērt pilnas kabatas ar akmeņiem un papikoties ar sniegu. Ir entuziasti, kas gida pavadījumā kāpelē pa kalnu grēdām un izstaigā kalnu takas. Nu nē, tas nav mums. Mums pietiek ar apskati vien. No zemākās vietas jau ar vilcienu dodamies lejā. Sākumā tunelis, bet tad jau paveras neticams skats uz Eibsee ezeru. 

  Nokļuvuši lejā, jāatrod kur atstājām mašīnu. Atkal 1.8 km ar kājām. Bet šoreiz pluss, ejam tikai uz leju. Tā jau vairs tikai tāda viegla pastaiga vien ir. Ja grib, var saritināties un noripot lejā. Esam lejā, sēžamies savā auto, novērtējam cik labi ka mums ir kondiška. Un dodamies uz nākamo apskates objektu Garmish. Nieka 10 km tālāk. Ir jāredz upe, kas tek cauri aizai. Mašīna atkal paliek kaut kādā stāvlaukumā, ar cerību, ka neuzliks štrāfu, un dodamies kur visi dodas. Jo īsti nezinām kurp doties. Bet ir ok. Intuīcija, ņuhs un nedaudz poņa pasaka priekšā pareizo virzienu. 

  Esam klāt. 7 eiro katram par ieeju. Metāla rullim izrullējies caur un var iziet vienu foršu dabas taku. Tas ir kaut kas. Iespaidīga vieta. Arī šo vietu nav iespējams aprakstīt un parādīt bildēs. Kas seko man Tik Tok vai FB, ir redzējuši arī video, ko ielieku. Tās upes varenums un spēks plūstot cauri, ar tādu troksni vietām, ka pat sarunāties var tikai bļaujot. Es te varētu palikt, ja nebūtu jādodas tālāk. 

  Ir jau vēla pēcpusdiena, kad esam apskatījušies kārotos kalnus un upes. Ja mājnieki jau grib braukt uz kempi atpūtināt kājas un nomazgāt tos litrus izsviedrētos sviedrus un nomainīt drēbes, tad man vēl nav miera. Kas tas ir - atpakaļceļam pielikt klāt nieka 20 km, bet es redzētu Firstenhofu. Jo kad tad vēl ja ne tagad un tik tuvu esot. Kurš ir redzējis pa LTV1 seriālu Mīlas viesulis, tas zin par ko iet runa. 

  Tas ir privātīpašums. Zināju, ka iekšā var tikt tikai retu reizi, kad piesakās ekskursijās. Bet šoreiz tas nav iespējms. Cerība bija maza vai vispār redzēšu, bet braucām. Un ir. Atkal man veicas. Kaut tikai no tālienes, bet ieraudzīju seriāla centrālo objektu pašu viesnīcu. Laime pilnas bikses. Un var braukt uz kempingu atpakaļ mainīt beidzot bikses. Pie Sturm der Liebe seriālu man bērni izauguši. Tik ilgi viņu rāda, 16 gadus. Kad meita piedzima, sāku skatīties pirmās sezonas vidū, jo no rītiem īsti neko nerādīja, kad brokastojām. Šis gāja fonā. Un tā gadu no gada tomēr pasekoju līdzi notikumiem. Nesaku ka visas sērijas esmu redzējusi, dažreiz pietiek ar sēriju nedēļā, lai saprasru "o čom reč". Bet seriāls man patīk, un paskatos. Un šoreiz varu teikt, ka redzēju arī dzīvē. 

  Devītā diena Minhenē. Diena, kuru veltām pašas Minhenes apskatei. Iesākām ar BMW muzeju. Tas jau vairāk vīram un dēlam. Es jau tikai fonā līdzi. 

  Un tad jau uz vecpilsētas daļu Marienplatz, Marijas laukumu. Skaistas, vēsturiskas ēkas. Senatnes šarms sajūtams uz katra stūra. Kafejnīcas, bāri, veikali visos stūros. Tūristi visos virzienos krustu šķērsu. Ugunsdzēsēji ar sirēnām vilka ārā iesprūdušu bāņa liftā tūristi ar suni. Ielu muzikanti dzied un spēlē. Atkal vieta, kur dzīve nerimst. Ir skaisti. Bet man sagribējās atkal uz kalna aizas upi. 

  Sākās spēcīgs vējš, sākās pa lietus lāsēm pilināt. Laikam solītais pērkona negaiss ir klāt. Paspējām apskatīt, izstaigāt, noķert pilsētas auru un nedaudz to iepazīt, devāmies uz kempi atpūsties. Vakardienas kalni un takas liek šodien sajust manāmu jūtīgumu muskuļos. Jau vakara miers, lieku bilžas blogā, taisos rakstu cept augšā, kad tomēr nav miera. Laiks noskaidrojās. Vēl ir tikai vēla pēcpusdiena. Es somu mugurā un apstaigāju tepat kempinga apkārtni. Izrādās tepat ap stūri ir Minhenes zoo. 

  Ļoti skaista vieta. Te sports ir uz katru stūri. Upe un kanāli. Viss tiek lietderīgi izmantots. Kanoe airētāji, sērfotāji. Apkārt skrien, minas, peldas. Te viss ir kustībā. Sportiskā kustībā. 

  Un tādā sportiskā noskaņojumā, apskatījuši vēl vienu Vācijas daļu, rīt pakojam kempīti un dodamies tālāk. 

  Turpinājums sekos.