12.diena Vroclava

  Pārbrauciens no Prāgas uz Poliju turpat vai 300 km attālumā. Un ne bez piedzīvojumiem. Sākās ar to, ka veda pa maziem šauriem ceļiem. Atkal. Nu nepatīk mums tā šaurība. Līkumu līkumi no pilsētiņas līdz pilsētiņai. Kāpumi, kritumi caur kalnainu apvidu. Nedod dievs, kāpumā jābremzē. Kā vīrs minēja, tik daudz roceni vēl nav bijis jāizmanto, kā šajā ceļojumā. Šķērsojām čehu - poļu robežu aiz Kràlovec pilsētu. Uz robežas divi poļu pani robeždargi. Ar binokli lūr. Ieraudzīja LV numuru, izleca uz ceļa gandrīz mums priekšā, štopējot un novadot malā uz pārbaudi. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā mūs pārbaudīja. A mums visi dokumenti kārtībā. Vēl jau domās izcilājām visu maršrutu - mazums kaut kur ātrumu pārkāpām, kaut ar piekabi tā pagrūti to izdatīt. Varbūt kāds no mums jau meklēšanā izsludināts. Bet nē. Smaidot un novēlot labu ceļu, atdeva dokumentus un varējām doties tālāk. Noteikti sākumā nodomāja, kaut kādi robežpārkāpēji, ja reiz mīca pa tādu maznozīmīgu ceļu uz Poliju. Bet kādu deva navigācija, tādu braucām. Nestrīdējāmies pretī. Veiksmīgi, bet ar nelielu stresa piedevu, turpinājām rullēt pa šaurajiem ceļiem tālāk. Tūlīt jau izvelk uz bāni ārā. Platums un joslu skaits ļauj uzelpot. Bet neba ilgi tas bija. Divas joslas, diezgan daudz mašīnu. Navigācija jau rāda sastrēgumu. Un, nezinam, kāds iemesls bija vienai mašīnai bremzēt, bet izraisīja gandrīz avāriju. Ja otrā mašīna, kas sekoja, noreaģēja un arī sabremzēja, tad trešā vairs ne. Un tā lai izvairītos no sadursmes mauca pa vidu starp joslām priekšējām mašīnām un fūrēm, apskādēja vienai mašīnai sānu, bet sev kreiso spārnu. Visi met pa torķiem, spiež avareikas, lai brīdinātu aizmuguri. Caur adatas aci izlīdām no kapitālu sadursmi vienā čupā. Tanī brīdī uzplaiksnīja kadrs no vācu seriāla Kobra, ātrgaitas šoseja, kur ātrums nāvējošs.... nu gandrīz tā arī bija. Rokas trīcēja ilgi. Kā būtu, ja būtu, labāk nedomāt.

  Lēnām virzoties kādu brīdi, satiksme atjaunojās. Iebraucām pilsētiņā Vroclava. Kā pieturvietu izvēlējāmies skaistu, vēsturisku Polijas pilsētu. Atradām kempingu- Camping 117 KS. AZS AWF. Ņēma pretī mūs bez rezervācijas. Samaksājām par nakti. Prasām -kur parkoties? Jebkur. Kā jebkur? Jebkur, kur brīvs un varat pieslēgties pie elektrības. Ok. Ļoti demokrātisks kempings. Nolikāmies ar kempīti, sakopāmies, un uz pilsētu prom. 

 Sestdienas pēcpusdiena, un vecpilsēta dzīvāka par dzīvāku. Pie vienas katedrāles laukumā izkārtojies kārtīgs lietoto lietu tirdziņš. Nezinu vai tas ir katru sestdienu, vai atkal mums palaimējies ar pasākumu noķeršanu aiz astes. Trauki, rotas, plates, interjera priekšmeri, drēbes. Pat kasetes var nopirkt. Visādas senlietas, vērtīgas, mazvērtīgas, bet ar nostaļģisku pieskaņu. 

Skaista arhitektūra, veikaliņi, bāri, kafejnīcas. Visur pilns tūristu. Ielu mākslinieki, zīmē, dzied un spēlē. Gidi vaņģo uz auto tūri pa pilsētu. Spēj tik visu ķert un skatīt.

  Un izrādās Vroclava ir rūķu pilsēta. Meklējam info kādēļ, bet nevaram atrast. Ideja ir, ka šeit iespējams bijušas raktuves un kaut kā ar to saistīts. Ja kāds zin - pastāstiet. Bet rūķu daudz. Pa visu vecpilsētu esot ap 160 metāla skulptūru izlikti. Es noķēru 11. 

  Mani iedvesmo ielu māksla. Šeit uz platēm tiek uzlikti ar šablonu zīmējumi. Grupas, mūziķi, mūzikas albūmi, sporta komandu logo, viss kam ir kāda starptautiska atpazīstamība. 

  Un mīmi. Man šīs statujas patīk. Ja šim iemet naudiņu, ļauj izvilkt lapiņu, kurā ir kāds novēlējums. Man tika "Piękno skarb matości". Tulkojumā burtiski- Skaistums, varenības dārgums. Nu pa skaisto. 

  Nedaudz grafiti. Ļoti gaumīgi un skaisti. Nav apzīmētu, apķēpātu sienu. Nav netīrību vai nekoptību. Pilsēta, kas iedvesmo. Šī ir vēl viena pilsēta, kur vērts atkal iegriezties.

 Bet mēs jau atpakaļ uz kempingu atpūtā. Un ko es ieraudzīju? Āmuļus. Kokos pilni puzuri karājās. Skaisti. Mums LV viņi skaitās aizsargājami. Te varēju pat pieskarties un beidzot apskatīt rūpīgi klātienē. 

  Vēl viena ceļojuma diena pavadīta skaistā pilsētā. Bet turpinājums vēl sekos.